Reiz dzīvoja maza čiksīte, kurai bija sarkana kloze, ar kuru viņa
iestiloja vienmēr un visur. Tādēļ visi viņu iesauca par Sarkanķobīti.
Kādu rītu sarkanķobītes mutere saņēma mesidžu:
„Tā ir no sencenes!” muča teica. „Bāc, a zini kas ir? Viņai ir besis,
slikts fīlings. Aizej ieposī, kas ar viņu, Sarkanķobīt,bet neaiztusē
prom no taciņas un pa ceļam ne ar
vienu nebazarē!” I vot Sarkanķobīte rullēja uz vecmuteres būdu mežā,
kas atradās riktīgākajā čuhņā. Diena bija superīga. Karoče, drīz vien
Sarkanķobīte iečekoja reaļnās
puķes. Tad viņa izfiškoja, ka varētu noraut dažas, bet ieraudzīja, ka
aiz koka lupī vilks. „Čiv riv, mazā!” viņš teica. „Vou, kas par puķēm!
Nezini kādu tusu, kur var ietusēt šovakar?” „Sorry, es nevaru sist
klaču ar frīkiem, es močīju pie vecmuteres un nedrīkstu nokavēt
strelku!” šāmējā pasacīja un aizvaļīja prom, jo saprata,ka vilks šai
sita kanti. A pēc stundas Sarkanķobīte jau bija pie vecmuteres hausa.Vecmučai bija galīgs pofigs uz visu un šī durvis bija atstājusi vaļā,
tāpēc Sarkanķobīte ietresīja žigli iekšā bez klauvēšanas. Vecmuterei
čista izskatījās, ka ir čābīgi. „Bļin, kas tev par ausīm?! Čo tik
lielas?” pārsteigti prasīja Sarkanķobīte. „Galīgākā aita esi?! Lai
labāk tevi sadzirdētu!”atcirta vecmutere. Sarkanķobīte neko nerubīja un
ieskatījās ciešāk. „O bože, kas par lielām acīm!”nerimās Sarkanķobīte.
„Da labi, tas ir tāpēc, lai es tevi labāk varētu redzēt!”atteica
vecmutere. Bet Sarkanķobīte nebija galīgākā lose,tāpēc šai bija tāds
čujs, ka kaut kas nav riktīgi. „Oi, kāds tev liels klabeklis!” izdvesa
džanga. „Jeibogu,tu čist esi galīgi tupa, kas tev nedalec,ka esmu
vilks. Ablomījies?!” jautāja vilks un lielā džampā izleca ārā no
gultas. Par laimi mežsargs, kurš bija reāls kačaks, ienesās ar saviem
garajiem kātiem būdā un ar striķi piebeidza vilku. Vīī, Sarkanķobīte
bija glābta, bet šī nekādīgi nevarēja iebraukt, kur palika
vecmutere!!!!
Izrādījās, ķipa šī ir aizmaukusi uz tuvējo tuc-tuc.
Reiz dzīvoja maza, jauka meitenīte, kura vienmēr nēsāja sarkana samta micīti. Šī iemesla dēļ visi viņu simboliski saukāja par Sarkangalvīti. Kādu dienu māte teica : “Sarkangalvīt, saņēmu E_MAIL, ka tavas vecmāmiņas veselībā iestājies INTERRUPT. Mums ir jārada jauna pretvīrusu programma un jānogādā tā līdz vecmāmiņai. Tikai neapmaldies pa ceļam I-netā! Un runājot ar vecmāmiņu nelieto C LANGUAGE, lai viņa tevi saprast var”. Sarkangalvīte ielika groziņā CD ROM ar jauno pretvīrusu programmu un devās ceļā. Sarkangalvīte klausīja māmiņai un nepadevās kārdinājumam nogriezties uz citiem LINK, bet gan drošiem soļiem devās caur I-netu pa pašu taisnāko taciņu pie vecmāmiņas. BACKGROUNDā bija paslēpies vilks, kas pierunāja Sarkangalvīti izdarīt vienu GO TO puķu laukā un pats pa to laiku pirmais aizsteidzās līdz vecmāmiņai. Vilks vecmāmiņu DELETE un ērti iekārtojās viņas vietā uz C diska neatstājot ne drusciņas FREE SPACE. Tad jau arī Sarkangalvīte beidzot I-netā bija atradusi vecmāmiņas adresi.. Pirms pretvīrusu programmas ievadīšanas, Sarkangalvīte nolēma veikt VERYFY, lai FIXING ERRORS un jautāja : - “Hi, Vecenīt DOS, kāpēc tev tik lielas acis?” - “Jo es INSTALL MARIO GAME” - “Bet kāpēc tev tik lielas ausis? “ - “Lai labāk USER vēlmes saklausīt varu” - “Un kam tev tik liela mute? “ - “Lai es tevi labāk CANCEL varu” Un DELETE viņš arī Sarkangalvīti. Pēc LOGOFF vilks devās pie miera. Tad gar vecmāmiņas mājiņu savā LOOP garām gāja mednieks. PREWIEW pa WINDOW viņš ieraudzīja šņākuļojošo vilku. Mednieks izvilka lielo dunci un devās abām nabadzītēm HELP, sadalīja vilka vēderu vairākos SECTOR un padarīja vecmāmiņu un Sarkangalvīti atkal par patstāvīgiem MODULE. Tukšajā vēderā mednieks INSERT vairākus KILOBYTE akmeņus un COMPLETE operāciju ar CLOSE. Vecmāmiņa vilka vēderā bija sabijusi ļoti ilgi, tāpēc viņai mednieks veica POWER ON SELF TEST. Bet vecmāmiņas māju PROVIDE ar modernāku PROTECTION SYSTEM un noņēma FILE SHARING. Un drošības pēc gan no vecmāmiņas, gan Sarkangalvītes uztaisīja BACKUP. QUIT!