kelly45's blog
Sirdspuksti izmisīgi klauvē aizvērtās durvīs,
Ar domām laužos aizvērtās durvīs....
Es lūdzos mīlestības,bet durvis ir ciet
Un kādam aiz tām gribas klusējot smiet.
Es saucu,lūdzos un ceru,
Ka mani sadzirdēs,sapratīs kāds.....
Atbildes nav ne te,ne tur,
Ne agrā rītā,ne vakarā vēlā...
Sāp samītie sapņi un cerības pieviltās,
Sāp nepateikts vārda un neziņa sāp.
Kam gan tas rūp,kas saprast to spēj,
Ja durvis uz sirdi ir aizvērtas ciet.
Ak, muļķā sirds,tu saproti-tās durvis ir ciet,
Tur ir vienalga un veltīgi asaras liet,
Ir veltīgi panikā krist unsāpēs ļimt
Pie durvīm,kuras tev aizvērtas ciet.
Es pavēlu tev-saņemies,celies un ej!....
Var stāvēt uz…
Kad mīlestība tevi aicina,
Tad seko tai,
Kaut arī ceļš ir grūts un stāvs.
Un, kad tās spārni tevi apskauj,
Tad ļaujies tai,
kaut arī to spalvās slēptais asmens var ievainot tevi.
Un, kad tā runā uz tevi, tad tici tai,
kaut arī tās balss var sagraut tavus sapņus,
kā ziemeļvējš noposta dārzu.
Kad mīlestība tevi aicina,
Tad seko tai...............
Klusi krīt sniegs uz Tavām plaukstām un lēni tajās kūst.Tu tagad esi tālu...man Tevis trūkst.... Es gribētu par sniegu kļūt un Tavās plaukstās tagad būt....
Atkal puteņo... Diena tāda pelēka,aiz loga vēja nestas, lido sniega pārslas. Tās griežas neprātīgā dejā ar drauskuli,vēju,līdz pagurušas,pierimst uz zemes,pārklājot to ar aukstu,baltu segu......
Šodien nez kapēc arī dvēselē tāds kā putenis.... prieks mijas ar skumjām,atmiņas ar sapņiem par to,kas varētu būt,uzvaras un zaudējumi,vientulība,ilgas,nemiers.
.... nesaki man neko,
paklusē...
.....ir vienkārši ļoti labi,
ka Tu esi pasaulē.......
Visam uz pasaules ir nozīme.
Gan lietum ūdens baļļā,
gan tam, ka nepaspēji iekāpt
vilcienā,
gan mēnessērdzīgajam kaimiņam,
atrisušai svārku malai, gan
zibenim no skaidrām debesīm,
gan saules zaķim vējstiklā....
Un arī Tu te esi, jo tā
vajag...
ir kādam neskaitāmi labāk
dzīvot,
ja tu esi
Ar Tevi šai nakti lai notirk
Neparasts brīnums kāds,
Lai laime atnāk un paliek,
Lai vēlīgs likteņa prāts!
Lai mīlestības ir gana
Ko saņemt un citiem dot,
Un nedienas gaismas zvanā
Lai dvēsele pārkausēt prot!
Lai visu uzplaukušo puķu melodijas
Ar dzimtās puses vasarlaika gaismu
Jums uzdāvā to brīnumaino ziedu,
Ko tikai reizi gadā atrast var.
....kas to zin cik dienu, nakšu paies... lai vai kā,satiksimies mēs no jauna,pēc simts gadiem Piebalgā.....
Un nebūs vairs kā bija.To brūci neplēsīs,bet saldi dzija....Tai lietu nemirksim,bet skaisti lija...,Un nebūs vairs nekā,kā bija.... Tā puķe nevītīs.Tik ātri vīta...Gan vītīs vēl,bet cita,cita...Un āboli-cikk dāsni krita tai rītā,atceries,tai rītā... Bet nebūs vairs nekas kā bija,vairs nebūs....